Par Biedrību Domesnes
----------------------------
Jaunumi
----------------------------
Idejas, Projekti
----------------------------
Atradumi
----------------------------
Kuģniecība Latvijā
----------------------------
Literatūra
----------------------------
Mūždien mainīgais Kolkasrags
----------------------------
Kontakti
----------------------------
Citas mājaslapas

info eng. info ger. info rus.

Dendrohronoloģija

Sadarbības partneri

Rīgas brīvostas pārvalde Biedrība Rīgas kuģis Kolkas pagasta pārvalde


Šobrīd strādājam pie...


Kādi vien brīnumi nav atrodami tālās zemēs?! Bet varbūt tepat tuvumā arī kādu brīnumu var sastapt?
No Baibas Šuvcānes grāmatas "Senais lībiešu ciems Kolka" (35 lpp.):
"Turpat netālu ir Zēņu dīķis. Tas izrakts padomju laikā, lai nodrošinātu ledu zivju saldēšanai fabrikā. Kolcenieks Kārlis Kristiņš atceras, ka, rokot dīķi, tā Kolkas gala jūrmalas pusē izrakuši kādus desmit metrus garu visai resnu un vecu ozolu. Stumbru pārzāģējuši - tas bijis zils un ļoti ciets, tomēr koku ārā dabūt nav varējuši, tā tas arī palicis dīķa dibenā. Cik šis koks īsti bijis vecs un kā tur nokļuvis, tā arī nav zināms."

Informācijas apjoms, kuru šāds ozols varētu sniegt ir milzīgs. Tas var pastāstīt par laika apstākļiem kādos audzis. Cik silts vai auksts bijis tādā un tādā gadā. Kad mežā bijis ugunsgrēks, kad kukaiņi mocījuši, bet galvenais - ja atradīsiet jūrmalā kādu ozolkoka brangu, kas cirsta tajā pašā laikā kad audzis šis ozols, iespējams šis ozols pavēstīs precīzu gadu, kad šī branga cirsta. Un vietu arī.

Ozols
Tikko izraktais Morozova dīķis. Redzams, lielais ozols, ko izraka rokot dīķi. To pat tehnika nevarējusi izkustināt, palicis turpat. Sēž Kārļa Kristiņa sievas Vijas māte Austra Petoka un Lorencs.
Foto un tekstu atsūtījis Kolkas pagasta pārvaldes vadītājs Aldis Pinkens.

Zēņu dīķis
Zēņu dīķis.

melnozols
27. jūlijs. Paraugs iegūts. Paldies biedrības "Kolkas makšķernieku klubs" valdes priekšsēdētājam Oskaram Sproģim par palīdzību!
Augusta vidū sūtīsim uz Tartu Universitātes radiooglekļa laboratoriju aptuvenā vecuma noteikšanai.

19.augusts. Paraugs nonācis Tartu Universitātes radiooglekļa laboratorijas vadītājas ģeoloģes Katrīnas Lasbergas rokās. Mēneša laikā varētu gaidīt atbildi.

19.augusts. Paraugs nonācis Tartu Universitātes radiooglekļa laboratorijas vadītājas ģeoloģes Katrīnas Lasbergas rokās. Mēneša laikā varētu gaidīt atbildi.

Analīzes rezultāti - Zēņu dīķa ozols - 1130 +/- 50 gadi! Vikingu laikmeta liecinieks!!! Vairāk par ozolu lasīt šeit!


Tuvākie plāni.


Cik vecs ir pirmais un šobrīd vienīgais valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļautais zemūdens objekts "Kolkas vraks I"

Kolkas vraks I atklāts jau 1992.gadā, un ar Kultūras ministrijas 2012.gada 6.augusta rīkojumu kopš 22.augusta iekļauts pieminekļu sarakstā.

Kā rakstīts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas mājaslapā www.mantojums.lv: "Kuģa vraks datējams, iespējams, ar 17. gadsimtu un ir viens no senākajiem Latvijas Republikas teritoriālajos ūdeņos zināmajiem koka burinieku vrakiem. Tam saglabājušās konstrukcijas (korpuss, atsevišķas detaļas, stiprinājumu elementi) un aprīkojums."

No vārda "iespējams" vecuma noteikšanā varētu izvairīties, pasūtot elementāru 100-200 eiro vērtu c14 analīzi. Protams, tikai sadarbībā ar pašu inspekciju.


Idejas un plāni.


Diemžēl pirms pārdesmit gadiem izskalotais un Kolkas raga priedulājā ievilktais burinieka vraks strauji iet postā. Mitrums, sausums, augu saknes, kukaiņi un laiks to kopīgiem spēkiem sagrauj.
Jāliek galvas kopā, lai šos nelabvēlīgos procesus apturētu.

Vraks
Vraks Kolkasragā.

Diezgan bieži jūras krastā var atrast kādu izskalotu vēstures liecību. Diemžēl reti kad blakus būs kāds speciālists, kas mācēs pateikt, kas tas ir un kāda ir tā vēsturiskā vērtība. Ja gribam, lai šis atradums sniedz pēc iespējas vairāk informācijas par sevi, ir jāpieraksta pēc iespējas precīzāka informācija, gan par atrašanas vietu, gan laiku, apstākļiem. Jāuzmēra, jānobildē, jāuzzīmē. Un tā joprojām. Arheologi lielāko daļu sava darba laika pavada ne jau rokot, bet lasot un rakstot.
Tā gribas pajautāt Rīgā dzīvojošam arheologam par savu atradumu, bet ar papīra kalniem darboties negribas. Ko darīt?

Iespējams, ka kopīgi ar Latvijas zinātniekiem un valsts iestādēm varētu izstrādāt vienkāršu, viegli aizpildāmu anketu, kuru varētu kopā ar jau sagatavotu aploksni paņemt vietējā pašvaldībā. Atliktu vien ierakstīt pāris teikumu, uzzīmēt aptuvenu bildi, ielikt jau apmaksātā aploksnē un aizsūtīt, piemēram, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai vai Latvijas Universitātei, kas šo anketu jau nodotu speciālistam.

Domājams, daudziem piekrastes iedzīvotājiem mājās atradīsies kāda no jūras izskalota relikvija. Kāpēc gan turēt sveci zem pūra? Palīdzēsim rakstīt savas valsts vēsturi!

Vēl pirms 180 gadiem Ziemeļkurzemē pie paša Kolkas raga viļņojies lielais Dieviņezers. Ir precīzi zināms gads, kad pēc Dundagas barona rīkojuma ezers nolaists jūrā - 1838. Bet vai būtu iespējams noteikt arī tikpat precīzu ezera rašanās gadu? Iespējams, ka jā!

Kad ezers aizplūda uz jūru tā gultnē palika celmi un koku stumbri. Tas varētu nozīmēt, ka ezers radies īsā laika posmā. Nosprostojoties kādai upītei applūdis mežs, koki gājuši bojā. Tās daļas, kas pastāvīgi bijušas zem ūdens - saglabājušās. Ir iespēja, ka vēl tagad gar kādu grāvjmalu, vai rokot mājai pamatus var kādu no šiem stumbriem vai celmiem atrast. Ir dažādi veidi, kā zinātnieki nosaka koksnes vecumu, un piemēram, dendrohronoloģijas metode to var noteikt līdz pat konkrētam gadam.

Vairāk par Dieviņezeru var lasīt Baibas Šuvcānes grāmatā "Senais lībiešu ciems Kolka"



uz augšu